Vanina nolēma apmeklēt Sannikolo ciemata mācītāju, kas, iespējams, bija jezuītu spiegs. Pārradusies ap pulksten septiņiem uz pusdienām, viņa atrada sava mīļotā istabu tukšu. Kā neprātīga viņa metās pārmeklēt visu māju, taču Pjetro nebija nekur atrodams. Izmisusi viņa atgriezās istabā, kur viņš bija slēpies, un tikai tagad pamanīja zīmīti. Viņa izlasīja:
«Es aizeju, lai nodotu sevi legāta rokās. Esmu zaudējis ticību mūsu lietai. Visi debesu spēki ir pret mums. Kas mūs nodevis? Droši vien tas nelietis, kas iemetās akā. Tā kā mana dzīvība nelaimīgajai Itālijai vairs nav vajadzīga, es nevēlos, lai mani biedri, redzēdami, ka vienīgi es neesmu apcietināts, uzskatītu mani par nodevēju. Ardievu. Ja Jūs mani mīlat, dariet visu, lai atriebtu mani. Pazudiniet, iznīciniet zemisko nodevēju, lai viņš būtu kas būdams, kaut vai mans tēvs.»
Skaudru ciešanu pārņemta, Vanina atkrita krēslā gandrīz bez samaņas. Viņa nejaudāja izteikt ne vārda. Viņas acis bija sausas un degošas.
Beidzot viņa noslīga uz ceļiem.
— Augstais dievs! — viņa iesaucās. — Piepildi manu vēlēšanos. Jā, es sodīšu nelietīgo nodevēju; taču vispirms palīdzi man atbrīvot Pjetro.
Pēc stundas Vanina bija ceļā uz Romu. Tēvs jau sen steidzināja viņu atgriezties. Kamēr Vanina bija projām, viņš bija apsolījis meitas roku kņazam Livio Savelli. Tiklīdz Vanina atgriezās, tēvs nedroši par to ieminējās.