Par lielu pārsteigumu tēvam, Vanina neko nebilda pretī. Tai pašā vakarā viesībās pie grāfienes Viteleski tēvs gandrīz vai oficiāli stādīja viņai priekšā donu Livio kā līgavaini. Viņi abi ilgi tērzēja. Jaunais kņazs bija pazīstams sabiedrībā ar savu eleganci un lieliskajiem zirgiem. Lai gan viņš tika uzskatīts par visai asprātīgu, pēc savas dabas viņš bija tik vieglprātīgs, ka nemodināja valdībā pret sevi pat mazākās aizdomas. Vanina nolēma sagrozīt viņam galvu un padarīt viņu par paklausīgu ieroci savās rokās. Tā kā viņš bija Romas gubernatora un policijas ministra monsenjora Savelli Ka- tancara brāļadēls, Vanina bija pārliecināta, ka spiegi neuzdrošināsies viņu izsekot.
Vairākas dienas pēc kārtas veltījusi piemīlīgajam donam Livio vislielāko uzmanību, Vanina paziņoja viņam, ka nekad nebūšot viņa sieva, jo, pēc viņas domām, viņš esot pārlieku vieglprātīgs.
— Ja jūs nebūtu tāds bērns, — viņa sacīja, — jūsu tēvoča kalpotājiem nebūtu no jums nekādu noslēpumu. Jūs
zinātu, piemēram, kāds liktenis sagaida karbonārus, kas nesen apcietināti Forli.
Pēc divām dienām dons Livio ieradās pie viņas ar vēsti, ka visi Forli apcietinātie karbonāri izbēguši. Savilkusi lūpas rūgtuma pilnā un nicīgā smaidā, Vanina palūkojās viņā savām lielajām, melnajām acīm un visu vakaru nepār- mija ar viņu ne vārda.