Dienu vēlāk dons Livio sarkdams atzinās, ka esot ticis piekrāpts.
— Toties es dabūju atslēgu no tēvoča kabineta, — viņš turpināja. — Tur uzietajos papīros izlasīju, ka vislielākajā slepenībā sanākšot ietekmīgāko kardinālu kongregācija jeb komisija, lai izlemtu, kur tiesāt šos karbonārus — Ra- vennā vai Romā. Pašreiz deviņi Forli apcietinātie karbonāri un viņu vadonis, kāds Misirilli, kas muļķīgā kārtā pats pieteicies varas iestādēm, ieslodzīti Sanleo pilī[1].
Izdzirdusi vārdus «muļķīgā kārtā», Vanina no visa spēka ieknieba kņazam Livio.
— Es gribētu kopā ar jums iekļūt jūsu tēvoča kabinetā, — viņa sacīja. — Un pati savām acīm ielūkoties dokumentos: jūs esat pavirši lasījis.
To dzirdēdams, dons Livio nodrebēja; no viņa tika prasīts gandrīz neiespējamais. Taču jaunās meitenes mīklainais skatiens vēl jo vairāk viņu iekvēlināja. Pēc dažām dienām ietērpusies glītā livrejā, kādas valkā Savelli nama kalpotāji, Vanina kādu pusstundu pavadīja policijas ministra kabinetā, ierakusies visslepenākajos dokumentos. Pār viņas augumu pārskrēja laimes trīsas, kad viņa pēkšņi uzgāja ziņojumu par apsūdzēto Pjetro Misirilli. Papīra lapa viņas rokās drebēja. Vēlreiz lasot mīļotā vārdu, viņa gandrīz vai zaudēja samaņu.