Atstādama Romas gubernatora pili, Vanina atļāva donam Livio sevi noskūpstīt.
— Jūs lieliski izturat pārbaudījumus, kādiem es jūs pakļauju, — viņa sacīja.
Pēc šādas uzslavas jaunais kņazs, lai iztaptu Vaninai, būtu varējis nodedzināt Vatikānu. Tovakar notika balle Francijas vēstniecībā. Vanina daudz dejoja — un gandrīz vienmēr ar donu Livio. Viņš bija apreibis aiz laimes, nedrīkstēja ļaut viņam attapties.
— Manam tēvam reizēm uznāk dīvaini untumi, — kādu dienu Vanina sacīja kņazam. — Šorīt viņš padzina divus savus kalpotājus, un viņi atnāca pie manis izraudāties. Viens no viņiem lūdza, lai es iekārtoju viņu pie jūsu tēvoča, Romas gubernatora, bet otrs, atvaļināts zaldāts, kas dienējis par artilēristu pie frančiem, vēlētos dabūt vietu Santandželas cietoksnī.
— Es pieņemšu abus savā dienestā, — Livio pakalpīgi atsaucās.
— Vai tad to es jums lūdzu? — Vanina augstprātīgi atteica. — Es pateicu jums vārds vārdā nelaimīgo cilvēku lūgumu. Viņiem abiem jādabū tieši tas, ko viņi lūdz.
Nekas nevarēja būt grūtāk izpildāms. Monsenjors Ka- tancars it nemaz nebija vieglprātīgs un pieņēma savā namā tikai tādus kalpotājus, kurus viņš labi pazina. Lai arī ārēji Vaninas dzīve joprojām bija izpriecu pārpilna, viņu mocīja sirdsapziņas ēdas un viņa bija ļoti nelaimīga. Lēnā notikumu virzība beidza viņu nost.