Tēva pilnvarotais sagādāja viņai naudu. Ko darīt? Vai atstāt tēva mājas, aizbraukt uz Romanju un mēģināt atbrīvot mīļoto no cietuma? Lai cik neprātīga bija šī ideja, Vanina jau dzīrās to īstenot, kad pēkšņi liktenis apžēlojās par viņu.
Dons Livio viņai paziņoja:
— Desmit karbonārus no Misirilli ventas atvedīs uz Romu, bet, gadījumā ja tiks piespriests nāvessods, viņus sodīs Romanjā. Tēvocis to šovakar uzzināja no pāvesta. Visā Romā vienīgi mēs abi zinām šo noslēpumu. Vai esat apmierināta?
— Jūs kļūstat par īstu vīrieti, — Vanina atbildēja. — Uzdāviniet man savu ģīmetni.
Dienu pirms Misirilli ierašanās Romā Vanina izgudroja iemeslu, lai aizbrauktu uz Citakastelanu. Sās pilsētas cietumā karbonāri nakšņoja pa ceļam no Romanjas uz Romu. Kad viņus no rīta izveda no cietuma, Vanina ieraudzīja
Misirilli. Važās iekalts, viņš sēdēja divričos viens pats; viņš izskatījās ļoti bāls, taču nemaz nebija zaudējis drosmi. Kāda veca sieviete pasvieda viņam vijolīšu pušķi. Misirilli pateicās viņai ar smaidu.
Ieraudzījusi mīļoto, Vanina it kā atdzima; viņai radās jauns spars. Labu laiku pirms tam viņa bija izgādājusi paaugstinājumu abatam Kari, kas kalpoja par priesteri Sant- andželas cietoksnī, kur bija paredzēts ieslodzīt Misirilli. Viņa izraudzījās šo labsirdīgo garīdznieku par savu biktstēvu. Un Romā tā nav nieka lieta būt kņazes — gubernatora radinieces — biktstēvam.