Forli karbonāru tiesas process nebija ilgs. Nevarēdama izjaukt tā pārcelšanu uz Romu, galēji konservatīvo partija toties panāca, ka par tiesnešiem tika iecelti visgodkārīgākie prelāti. Tiesas priekšsēdētāja posteni ieņēma policijas ministrs.
Likums pret karbonāriem bija bargs. Lai gan sazvērnieki nevarēja lolot nekādas cerības, viņi cīnījās par savām dzīvībām visiem iespējamiem līdzekļiem. Un tomēr tiesneši ne vien piesprieda viņiem nāvessodu, bet daudzi pieprasīja pat nežēlīgas mocības — kā roku nociršanu un citas. Policijas ministram, kura karjera jau bija nodrošināta (atstājot savu amatu, viņš uzvilktu vienīgi kardināla mantiju), nebija nekādas vajadzības noņemties ar roku ciršanu: aiznesis spriedumu apstiprināšanai pāvestam, viņš panāca, ka nāvessods visiem karbonāriem tika aizstāts ar dažādiem
gadiem ieslodzījuma. Vienīgi Pjetro Misirilli spriedums palika spēkā. Ministrs šo jauno cilvēku uzskatīja par bīstamu fanātiķi, turklāt viņam jau agrāk bija piespriests nāvessods par jau pieminēto divu karabinieru nogalināšanu. Vanina to visu uzzināja, tiklīdz ministrs atgriezās no pāvesta.
Nākamajā dienā monsenjors Katancars, pārradies savā pilī ap pusnakti, nekur nevarēja atrast savu kambarsulaini. Pagalam izbrīnījies, viņš vairākas reizes pašķindināja zvanu.