Beidzot parādījās vecs, prātu izdzīvojis kalpotājs: zaudējis pacietību, ministrs aizslēdza durvis un nolēma no­ģērbties pats. Istabā bija ļoti karsts. Novilcis drēbes, viņš savīstīja tās murskulī un meta uz krēslu. Ar spēku svies­tās drēbes pārlidoja pāri krēslam un atsitās pret muslīna aizkariem, aiz kuriem iezīmējās cilvēka stāvs.

Ministrs strauji metās pie gultas un satvēra pistoli. Kad viņš piegāja pie loga, viņam pretī iznāca livrejā tēr­pies jauneklis ar pistoli rokā. To redzēdams, ministrs notēmēja un grasījās jau šaut, kad jauneklis viņam smie­damies sacīja:

—   Kā tad tā, monsenjor! Vai nepazīstat Vaninu Vanini?

—   Ko nozīmē šis muļķīgais joks? — ministrs nikni no­prasīja.

—    Parunāsim aukstasinīgi, — jaunā meitene atbildēja, — turklāt jūsu pistole nav pielādēta.

Pārliecinājies, ka tas tiešām tā, pārsteigtais ministrs iz­vilka no vestes kabatas dunci.1

Vanina sacīja ministram ar apburošu valdonību:

—    Apsēdīsimies, monsenjor.

Un mierīgi apsēdās uz dīvāna.

—    Jūs, cerams, esat viena? — ministrs pavaicāja.

—    Pilnīgi viena, zvēru jums! — Vanina iesaucās.

Gribēdams pats pārliecināties, ministrs apgāja apkārt

istabai, ielūkodamies visās malās. Pēc tam apsēdās uz krēsla dažus soļus no Vaninas.