— Kāda gan jēga, — Vanina ierunājās mierīgi un maigi, — laupīt dzīvību saprātīgam valdītājam, kura vietā droši vien stātos kāds vārgs karstgalvis, kas spējīgs vienīgi pazudināt pats sevi un citus?
— Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz? — ministrs nīgri vaicāja. — Izbeigsim šo nepiedienīgo scēnu.
'Romiešu prelāts nevarētu drosmīgi komandēt armijas korpusu, kā to daudzreiz darīja kāds divīzijas ģenerālis, kas bija policijas ministrs Parīzē, kad notika Malē dumpis, taču viņš nekad nebūtu ļāvis sevi tik viegli arestēt pats savās mājās. Viņš ļoti baidītos no savu kolēģu zobgalībām. Romietis, kas zina, ka viņu ienīst, vienmēr ir labi apbruņots. Nav nekādas vajadzības aprādīt daudzas citas atšķirības, kādas pastāv starp parīziešiem un romiešiem tiklab izturēšanās veidā, kā sarunu manierē. Taču mūsu pienākums ir nevis nogludināt šīs atšķirības, bet gan atklāti tās aprakstīt. Seit attēlotie romieši nav pelnījuši godu būt par frančiem. (Autora piez.)
— Tas, ko es jums sacīšu, — Vanina augstprātīgi atsāka, pēkšņi atmetusi mīlīgo toni, — daudz svarīgāks ir jums nekā man. Zināmas aprindas vēlas, lai karbonārs Misirilli paliktu dzīvs: ja viņam tiks izpildīts nāvessods, jūs nenodzīvosit pat nedēļu ilgāk par viņu. Tas viss man maz rūp: šo neprātīgo soli, kas jūs tā uztrauc, es atļāvos, pirmkārt, lai uzjautrinātos, otrkārt, lai palīdzētu kādai savai draudzenei. Es gribēju, — Vanina turpināja, atkal pāriedama uz laipnu toni, — es gribēju izdarīt pakalpojumu gudram cilvēkam, kas drīz būs mans radinieks un, spriežot pēc visa, vairos sava nama labklājību.