Ministrs atmaiga: šo pēkšņo pārmaiņu neapšaubāmi sek­mēja Vaninas skaistums.

Visā Romā bija zināma monsenjora Katancara vājība uz daiļām sievietēm. Un Vanina — ar pistoli rokā, Savelli nama parādes sulaiņa tērpā, cieši apstieptās zīda zeķēs, sarkanā kamzolī un apmetnī ar sudraba tresēm — bija neatvairāma.

—    Mana nākamā radiniece, — ministrs sacīja, gandrīz vai smiedamies, — jūs tiešām esat atļāvusies gaužām ne­prātīgu soli — un droši vien tas nebūs pēdējais.

—   Ceru, ka jūs, būdams saprātīgs cilvēks, — Vanina at­bildēja, — manu noslēpumu nevienam neizpaudīsit, it īpaši Livio, un, lai jūs, mans dārgais tēvoci, papūlētos dāvāt dzī­vību karbonāram, kuru protežē mana draudzene, es no­skūpstīšu jūs.

Saruna turpinājās tai pašā rotaļīgajā tonī, kādā augst- dzimušās romietes mēdz apspriest vissvarīgākos darījumus, un Vaninai šo tikšanos, kas sākās ar pistoli rokā, izdevās pārvērst par parastu vizīti, ar kādu jaunā kņaze Savelli ieradusies pie sava tēvoča — Romas gubernatora.

Drīz vien monsenjors Katancars, augstprātīgi atvairī­jis domu, ka ļāvis sevi iebiedēt, stāstīja savai nākamajai radiniecei, cik grūti viņam būs panākt Misirilli apžēlošanu. Runādams par to, ministrs staigāja ar Vaninu pa istabu. Uz brīdi apstājies, viņš paņēma no kamīna karafi un ielēja no tās limonādi kristāla glāzē.