Kad viņš jau cēla glāzi pie lūpām, Vanina to satvēra un, brīdi paturējusi, it kā nejauši ļāva tai izslīdēt no rokas uz puķu galdiņa. Vēl pēc kāda laiciņa, kad ministrs paņēma no saldumu trauka šokolādes konfekti, Vanina to satvēra un smiedamās sacīja:
— Piesargieties, šeit viss ir saindēts! Viņi grib jūs nonāvēt! Es panācu sava nākamā radinieka apžēlošanu, lai neienāktu Savelli ģimenē tukšām rokām.
Pagalam pārsteigts, monsenjors Katancars pateicās jaunajai kņazei un tikpat kā apsolīja viņai, ka Misirilli dzīvība tiks glābta.
— Tātad mūsu darījums ir noslēgts, un, apstiprinot to, saņemiet pateicības balvu, — Vanina sacīja, noskūpstīdama Katancaru.
Ministrs pieņēma balvu.
— Man jāsaka jums, dārgā Vanina, — viņš piebilda, — ka man pašam nepatīk asinis. Turklāt es vēl esmu jauns, lai gan jums droši vien es liekos ļoti vecs, un, iespējams, nodzīvošu līdz tam laikam, kad šodien izlietas asinis tiks uzskatītas par kauna traipu.
Bija jau pulkstens divi pēc pusnakts, kad monsenjors Katancars pavadīja Vaninu līdz dārza vārtiņiem.