Aiznākamajā dienā, kad ministrs ieradās pie pāvesta, visai noraizējies par savas misijas panākumiem, Svētā Augstība sacīja:
— Vispirms es gribētu jums ko lūgt. Vienam no Forli karbonāriem nāvessods nav atcelts, un domas par to man laupa miegu. Sis cilvēks ir jāglābj.
Redzēdams, ka pāvests aizsteidzies viņam priekšā, ministrs minēja dažādus pretargumentus, līdz beidzot uzrakstīja dekrētu jeb motu proprio, ko pāvests izņēmuma kārtā parakstīja.
Vanina baidījās, ka viņas mīļotais, ja arī izdosies panākt apžēlošanu, var tikt noindēts. Jau pirms pāvesta dekrēta Misirilli saņēma no Vaninas biktstēva abata Kari vairākas paciņas jūrnieku sausiņu, kā arī brīdinājumu cietuma ēdienam neskarties klāt.
Zinādama, ka Forli karbonāri tiks pārvesti uz Sanleo pili, Vanina gribēja satikties ar Misirilli, kad viņš pa ceļam nonāks Citakastelanā. Vanina ieradās šai pilsētā dienu pirms cietumniekiem. Tur viņa sastapa abatu Kari, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas. Viņš pierunāja cietuma uzraugu, lai tas atļautu Misirilli piedalīties nakts dievkalpojumā cietuma kapelā. Vēl vairāk: ja Misirilli tiks uzliktas važas uz rokām un kājām, uzraugs apsolījās stāvēt pie kapelas durvīm labu gabalu no viņa, taču tā, lai paturētu acīs cietumnieku, par kuru viņam jāatbild, bet nevarētu dzirdēt, ko viņš runā.
Beidzot pienāca diena, kad vajadzēja izšķirties Vaninas liktenim.