Jau kopš rīta viņa ieslēdzās cietuma kapelā. Kas zina kādas domas viņu krimta visu šo garo dienu? Vai Misirilli mīl viņu tik ļoti, lai visu piedotu. Viņa bija nodevusi ventu, taču izglābusi mīļotajam dzīvību. Kad prāts guva virsroku pār mulsas pārņemto dvēseli, Vanina cerēja, ka Pjetro būs ar mieru atstāt Itāliju kopā ar viņu: viņa taču bija grēkojusi vienīgi aiz pārliekas mīlestības. Kad pulkstenis nosita četri, Vanina saklausīja tālumā karabinieru zirgu pakavu klaudzoņu. Sīs skaņas, šķiet, atbalsojās viņas sirdī. Drīz vien ierībējās arī rati, kuros veda cietumniekus. Atbraucēji apstājās nelielajā laukumā cietuma priekšā; Vanina redzēja, kā divi karabinieri palīdzēja piecelties Misirilli, kas tika vests atsevišķos ratos, tā apkrauts važām, ka nespēja ne pakustēties.
— Un tomēr viņš ir dzīvs! — viņa čukstēja ar asarām acīs. — Vēl nav noindēts!
Vakars bija briesmīgs. Tumšo kapelu vārgi apgaismoja vienīgi augstu virs altāra iekārta lampa, kurā uzraugs reizēm skopi ielēja eļļu. Vaninas skatiens kavējās pie cietumā mirušo viduslaiku augstmaņu kapakmeņiem. Viņu statujas šķita draudīgas.
Jau sen bija apklusuši visi trokšņi. Vanina gaidīja, iegrimusi drūmās domās. Drīz pēc pusnakts viņa, šķiet, saklausīja vieglu troksni, it kā sikspārņu spārnu švīkoņu. Paspērusi dažus soļus, viņa pusnemaņā atslīga pret altāra margām.