Tai pašā mirklī viņai blakus nedzirdami nostājās di­vi rēgi. Tie bija cietuma uzraugs un Misirilli, gluži vai ie­tīstīts važās. Uzraugs atvēra lukturi un nolika to uz altāra margām netālu no Vaninas tā, lai gaisma kristu uz viņa ap­sargājamo cietumnieku. Pēc tam uzraugs atkāpās kapelas dziļumā pie durvīm. Vanina tūdaļ metās Misirilli ap kaklu. Kļaudama mīļoto savās skavās, viņa sajuta vienīgi auk­stās un asās važas. «Kas viņu iekalis šais ķēdēs?» viņa do­māja. Apskaudama mīļoto, viņa nejuta nekāda prieka. Šīs mokas pārspēja vēl skaudrākas sāpes: pēkšņi viņai likās, ka Misirilli zina viņas noziegumu un tādēļ sagaida viņu tik salti.

— Dārgais draugs, — viņš beidzot sacīja, — man ļoti žēl, ka esmu modinājis jūsu mīlestību. Es neuzskatu sevi par jūsu mīlestības cienīgu. Ticiet man, labāk atgriezīsimies pie svētākajām jūtām, aizmirsīsim ilūzijas, kas kādreiz mūs maldinājušas. Es nevaru jums piederēt. Varbūt tieši tāpēc mani pastāvīgi piemeklējušas neveiksmes, ka visu laiku esmu atradies nāves grēka varā. Ieklausīsimies veselā saprāta balsī. Kādēļ es netiku apcietināts kopā ar saviem biedriem tai liktenīgajā naktī? Kāpēc briesmu stundā es neatrados savā postenī? Kāpēc tieši manas prombūtnes laikā piepildījās visšausmīgākie paredzējumi? Mani bija pārņēmusi cita spēcīga kaislība, es nedomāju par Itālijas brīvību vien.