Sten­dāls rakstīja par jaunatni kā par tēvzemes cerību un nākotni. Kādu mantojumu saņēmuši jaunieši, kas piedzimuši Napoleona valdīšanas gados vai arī pēc Burbonu restaurācijas? Kādus ceļus uz laimi viņi var izraudzīties? Kur viņi saskata savu pienākumu? Kāpēc tik drama­tisks ir viņu dzīves ceļš? Ko viņu pieredze māca nākamajām paaudzēm?

Gleznotājs Ežēns Delakruā atceras, ka Stendāls viņam ieteicis: «Nenonieciniet neko tādu, kas var darīt jūs diženu.» Un kā pats Anrī Beils sekojis šim padomam? Viņš nav noniecinājis neko no visa tā, kas bija nepieciešams, lai attīstītu viņa apbrīnojamās spējas: saasinātu uztveri, paradumu iztēloties vērojot un vērot iztēlojoties, apvienot kri­tisku prātu ar aizraujošu romantiku, tieksmi analizēt un poētiski vis­pārināt, precīzi izpētīt cilvēka «dvēseles dzīvi». Viņš ilgus gadus iz­kopa šīs spējas līdz pilnībai. Tā sagatavodams sevi jauniem atklāju­miem daiļprozā, itin kā iepriekš izpildīdams nākamo paaudžu prasības pret literatūru, viņš kļuva par Stendālu, tas ir, nemirstīgu mākslinieku.

Tulkotājs

TAS NOTIKA 182* gadā kādā pavasara vakarā. Visā Romā valdīja satraukums: slavenais baņķieris hercogs B*** rīkoja balli savā jaunajā pilī Venēcijas laukumā.