Viss labākais, ko varēja sniegt Itālijas māksla, Parīzes un Londonas izsmalcinātā greznība, bija izmantots šās pils izdaiļošanā. Viesu ieradās milzums. Daiļās un atturīgās gaišmates no aristokrātiskās Anglijas tiektin tiecās uz šo balli; viņu sanāca vesels pūlis. Romas skaistules sacentās ar viņām daiļumā. Tēva pavadībā zālē ienāca jauna mei­tene, kuras mirdzošās acis un ogļmelnie mati liecināja, ka viņa ir romiete. Visu skatieni pievērsās ienācējai. Ikviena viņas kustībā jautās neparasts lepnums.

Ārzemniekus pārsteidza balles krāšņums. «Eiropas ka­raļu svinības netiek ne tuvumā,» viņi sprieda.

Karaļiem nav romiešu arhitektūras piļu; viņi spiesti ie­lūgt savas galma dāmas, kurpretī hercogs B*** uzaicina vienīgi daiļas sievietes. Arī tovakar viņš varēja būt apmie­rināts ar izvēli — vīrieši bija apžilbināti. Visapkārt tik daudz apburošu sieviešu, ka bija grūti izšķirties, kura ir visdaiļākā: pēc zināmas svārstīšanās par balles karalieni beidzot tika pasludināta kņaze Vanina Vanini, jau piemi­nētā jaunā meitene ar melnajiem matiem un ugunīgajām acīm. Drīz vien ārzemnieki un jaunie romieši, atstājuši ci­tas viesistabas, drūzmējās zālē, kur uzturējās kņaze.

Viņas tēvs, kņazs dons Azdrubals Vanini, vēlējās, lai meita vispirms dejotu ar dažiem vācu kroņprinčiem. Pēc tam viņu uzlūdza vairāki angļi, ļoti skaisti un ļoti dižciltī­gi, taču viņu dzedrums Vaninu garlaikoja.