Un ierēdnis, gan augsts, gan sīks,

Pie darba gāja. Veikalnieki

Vairs netaupīja, pūliņus,

Tie vaļā vēra pagrabus,

Lai dienas nepalaistu lieki,

Bet sāktu atgūt zaudēto

No pircējiem.

Prom laivas dzina.

Un dzejnieks — debess viņu zina —

Grāfs Hvostovs nemirstīgos pantos,

Ko tālas ļaužu audzes mantos,

Jau postu apdzejoja šo.

Bet nelaimīgais mans Jevgeņijs —

Ai! Viņa pārmocītais prāts

Nu bija posta šausmu māts

Un satriekts. Likās, ka bez mitas

Tam ausīs vējš un Ņeva šņāc;

Viņš murgu bezdibenī krita,

Sev apkārt nemanīja cita

Kā tikai šausmas, šausmas vien . . .

Viņš ļāva laikam, lai tas skrien,

Nekad vairs mājā nepārnaca.

Un ausa diena, tumsa nakts —

Tukšs ilgi bija viņa kakts,

Līdz beidzot citam iznomāja.

Un arī tad Jevgeņijs vēl

Pēc savām mantām netaujāja.

Šīs pasaules tam nebij žēl.

Viņš klīda; naktīs gulēt gāja

Zem laivām. Ēda, ko tam dod

Pa logiem. Sāka noskrandot

Tā drēbes. Bērni neaprāti

To apmētāja akmeņiem,

Nereti smagi pātagkāti

Pat nolaidās uz kamiešiem,

Ja laikā ceļu nepagrieza

Tas ormaņiem. Viņš gāja kluss,

Viņš nevēroja sitienus —