Aizvien vēl galvā migla bieza.

Tāds bija viņa liktens sērs —

Ne cilvēks vairs, nedz arī zvērs,

Ne šis, ne tas, ne dzīva miesa,

Ne māņu veidols …

Ostā reiz

Viņš apgūlās, kad dienas iesāk

Gaist rudenī. Bij griezīgs vējš,

Tas pūta lietu. Vilnis greizs

Pār gludām kāpēm dunot šļācās,

Arvienu dziļāk ostā mācās

Kā prāvnieks, zemu lokoties,

Kad nācis tiesai sūdzēties.

Jevgeņijs modās. Drūmi bija.

Vējš asi svilpa, lietus lija,

Un tālumā caur tumsu bargs

Pa vējam kliedza vārtu sargs . ..

Un tad Jevgeņijs augšup slējās,

Viņš atkal šausmas atcerējās

Un atkal ielās klīda naigs,

Līdz pēkšņi aizēnojās vaigs.

Viņš apstājās un apkārt vērās,

Tā skatiens bija kluss, bet baiss,

Aiz viņa smaili stabi svērās

Un varens nams, un balkons klajš,

Kam divi lauvas sargu vietās

Uz leju nelaiž ķepas slietās,

Bet augstumā, kur skar vien vējš,

Kā atvairīdams tumsas loku,

Uz klints, pret tālēm cēlis roku,

Drošs vara zirgā valdnieks sēž.

Jevgeņijs baigi nodrebēja.

Tam domas sāka skaidroties.

Viņš visu pazina. Paties,

Šeit plūdi viņu piemeklēja

Un lauzās, brāzās apkārt tam.