Dažs namiņš greizs, dažs drupās placis,

Redz dažu citā vietā acis.

Un jauš Jevgeņijs, mūsu draugs,

It kā te būtu kara lauks,

Kur apkārt līķi izmētāti.

Un, nevērojot vairs neko,

Tam šķiet, ka mokās pagurst prāti,

Viņš steidzas — liktens gaida to.

Kaut jele iepriekš atklāt spētu!

Tas aizzīmogots — neminams.

Jau traucas viņš caur priekšpilsētu,

Lūk, le jau līcis, tuvu nams …

Kas tas? …

Un neizpratnē stājas.

Iet prom. Bet šurp to atnes kājas.

Viņš staigā … Skatās … Viss ir velts.

Šai vietā viņu nams bij celts;

Lūk, vītols te, lūk, vārtu pēdas,

Tie aizskaloti. Bet kur nams?

Un viņu sagrābj tumšas bēdas,

Viņš grozās, kaut ko runādams,

Ap vietu šo met simtiem loku;

Tad pēkšņi pierei pieliek roku

Un iesāk smiet.

Nakts miglas vāls

Pār pilsētu jau klājās bāls;

Bet ļaudis miegu negulēja,

Vēl ilgi viņi spriedelēja

Par ļauno dienu.

Rīta stars

Caur mākoņiem, ko skumju svars

Aiz mežiem vilka, atspīdēja

Pār kluso pilsētu, un tas

Vairs bēdu pēdas neredzēja —•

Tām pāri klājās ausmas auts,

Viss vecai kārtībai bij ļauts.

It visur, kur vien ielas vijās,

Jau atkal ļaužu gaitas mijās,

Šis bezjūtīgs, tas vienaldzīgs;