Un punša liesmas zilganas.

Man mīļi jautrie Marsa lauki,

Kas steigas kareivīgās dzirkst,

Lai tas ir kājinieks vai zirgs,

Te visi vienlīdzīgi jauki —

Kad braši virmo viņu pulks,

Ceļ augstu slavas laiku flagas,

Mirdz veco vara kasku spulgs

Un rāda ložu sistās vagas.

Man, kara metropole bargā,

Tīk lielgabala grāviens vēls,

Kas ziņot steidz, ka tevi sargā,

Ka cara namam dzimis dēls;

Vai aizdegts jaunas slavas l^ēls

Un veikti krievu naidinieki,

Vai arī Ņevā ledus lūst

Un straume pāri krastiem plūst,

Lai sāktos pavasara prieki.

Jel.topi spoža, Pēterpils,

Kā krievu zeme stipra esi,

Tad dabas spēku niknums dils,

Kam padoties un klusēt dvesi:

Lai aizmirst somu vilnis zils

Nu savus gūstniecības gadus,

Lai Pēterim, kas mierā atdus,

Vairs rūpēs neapmācas vaigs!

Un bija nācis šausmu laiks .. .

Par to vēl skaidras ļaužu miņas —

Par to es, mani draugi, jums

Nu gribu pateikt dažas ziņas.

Mans stāsts būs bēdu pilns un drūms .

Pār Pēterpili salta, plaša

Jau brāza novembrīgā dvaša;

Bij dzirdams viļņu šļāciens pikts,

Tur Ņeva lauzās akmens sprostā

Kā slimotājs, kas gultā likts,

Kad drudža murgi negrib nostāt.

Jau bija vakars vēls un tumšs;

Un logos brāza lietus skumjš,