Bet ārā drūmi vētra krāca.

Lūk, šādā nakti baismīgā

Jevgeņijs — sauksim viņu tā —

No viesībām uz māju nāca .. .

Jevgeņijs manai ausij tīk,

To spalva rakstīt neapnīk,

Mēs esam veci tuvinieki,

Un tāpēc uzvārdu teikt lieki.

Kaut agrāk — senie laiki zin —

To slavas košums apmirdzēja,

Kad spalvu tvēra Karamzins,

Tas tautas teiksmās ieskanēja, —

Bet tagad mainījies ir viss,

Tas aizmirsts. Mūsu varonis

Mīt Kolomnā un maizi pelna,

No kungiem vairās, un ne velna

Viņš nesēro par nelaiķiem

Un slavas laikiem senajiem.

Un tā — Jevgeņijs bija mājās!

Viņš izģērbās un apgūlās —

Bet velti aizmigt pūlējās,

Jo domas viļņot neapstājās.

Par ko viņš domāja? Par to,

Kā dzīve nomāc nabago,

Ka vienmēr jāstrādā bez sāta,

Lai nezūd patstāvība, gods;

Kaut dievs jel vairāk devis prāta

Un naudas. — Kāpēc gan tāds sods?

Jo ir pat nejēgas un slaisti,

Kam prāta maz, bet izliek skaisti —

Tiem dzīve vienās dzīrās māj!

Jau kalpots divi gadi cauri;

Viņš domāja, ka vēja auri

Aizvien vēl ārā nenostāj,

Ka upes straume augšup veļas,

Ka tilti laikam nost jau ceļas

Un ka ar Parašu paties

Trīs dienas nespēs satikties.