Tā domādams, viņš skuma ļoti,

Un vēlējās šai naktī tas,

Lai ārā vēji negaudotu

Un logā lietus šļakatas

Lai mitētos . ..

Tad miegā vārā

Viņš acis aizvēra. Un, lūk,

Jau balo miglas blāķi ārā,

Tiem rīta gaisma pāri brūk.

Ai šausmu rīts!

Kopš pusnakts jau

Pret vētru Ņeva jūrā plūda,

Kas brāžot atpakaļ to grūda . ..

Lauzt vēja spītu spēka nav . ..

Vēl rītā agri Ņevas krastā

Bij ļaudis pulcinājis prieks,

Tiem tika aina neparastā —

Šie viļņu milži, putu sniegs.

Bet pēkšņi, vēju varas lauzta,

Pie jūras līča upe stāj

Un tad — pret straumi ceļu tausta,

Jau visas salas ūdens klāj,

Aug vētras balsis aukā trakā,

Un Ņeva briest un krastus šļakā,

Kā milzu katlā verd un irdz,

Un rīkli pleš, un zobus ņirdz

Pret pilsētu. Un viņas priekšā

Nu pēkšņi viss ir kļuvis klajš

Un atstāts, tuksnesīgi baiss;

Jau pieplūst apakšzemes ejas,

Jau pat līdz logiem ūdens slejas,

Un Pēterpils kā Tritons jau

Līdz joslai ūdens virmā stāv.

Viss ielenkts! Apsēsts! Viļņi dairi

Kā zagļi lien pie logiem; airi

Un laivu smailes rūtīs krīt.

Zem ūdens klāja dārzi mīt,