Mirkst ēku grausti, jumti, kluči

Un bodēs krāto mantu duči,

Un sīvās nabadzības posts,

Un tilti, straumes plēsti nost;

Pat kapos izskaloti zārki

Pa ielām peld!

Un tauta jauš:

Pats dievs te savas dusmas pauž.

Ai! viss iet bojā — ēdiens, svārki.

Kur nu tos ņemt?

Un gadā tai

Vēl vecais cars pār krievu zemi

Bij valdinieks. Viņš balkonā

Pats iznāca un teica tā:

«Cars nespēj vērst, ko tu, dievs, lemi.»

Pēc tam viņš apsēdās un skumjš

Un smagu rūpju māktu skatu

Pār dzelmēm lūkojās, kur tumšs

Nu ūdens sedza lauku platu.

Ne ielas — upes, upes vien …

Šim ūdenim nekur nav malas . ..

Un pati pils te vidū, skat,

Kā vientulīga, drūma sala.

Cars pamāja -— un sāka tad

Pa visām ielām tuvi, tāli,

Kaut apkārt viļņi draudot virst,

Steigt darbā viņa ģenerāļi, —

Lai tiktu glābti tautas brāļi,

Kas baigā ūdens nāvē mirst.

Bet Pēterlaukumā, tai mājā,

Kas stūrī celta staltā stājā,

Kam divi lauvas balkonā

Stāv nekustīgi sargu vietās

Un lejup nelaiž ķetnas slietās, —

Uz zvēra, cirsta marmorā,

Jevgeņijs nāves bālumā,

Pār krūtīm sakrustojis rokas,

Drūms sēdēja. Viņš cieta mokas.