Viņš nejuta un nedzirdēja,

Ka viļņi galvas augstāk slēja,

Ka viņa kājas mitras kļūst,

Ka vēji gaudodami skrēja,

Ka lietus brāzdams sejā plūst,

Pat cepuri… tvert nepaspēja.

Pret tāli skatu, pilnu bēdu,

Kā sastindzis tas lūkojās,

Viņš redzēja tik viļņu grēdu,

Kas baigās dzelmēs šūpojās.

Tie bija milzīgi kā kalni,

Un vētra vēla viļņu valni

Pār drupām . .. Tur, ak dievs, ak dievs!

Pie pašiem viļņiem, jā, paties,

Gandrīz pie drausmo bangu pleca

Stāv vītols vārgs un māja veca,

Un bālgans, nenokrāsots žogs.

Tur Paraša ar māti mita

Un ilgas, cerības … Kā slogs,

Kā ļauna sapņa murgi šķita.

Jeb visa dzīve murgos skrej,

Par zemi ļaunā debess smej?

Un viņš, kā ierauts burvju lokā,

No marmora vairs nevar nokāpt

Kā piekalts. Ūdens šļakatas

Visapkārt šalko, cits nekas!

Un, novērsis 110 viņa seju,

Tai •augstumā, kur skar vien vējš,

Pār satrakotas Ņevas skrēju

Pret tālēm roku cēlis sleju,

Uz vara zirga valdnieks sēž.

II

Bet, lūk, nu, postīt apnikusi,

Jau Ņeva trakošanā rimst

Un alkal savos krastos grimst;

Par bangām jūsmodama klusi,

Tā aizpeld, graustu pametusi,

Kā laupītājs, kad viņa laiks,