Ar savu bandu iebrūk baigs

Un ciemā visu kauj un ārda,

Lauž, maitā, dragā, piesmej, spārda;

Tur sten un lād, un kliedz, un sauc! . .

Tad viņš, zem mantu nastas guris,

Steidz pamest tukšu māju dūris

Un prom uz savu malu trauc,

Pa ceļam mantas izmētādams.

Plok ūdens, bruģi vaļā klādams,

Sus ielas, un Jevgeņijs trauc —

Bez mitas sirdi šausminādams,

Gan bailēs, ilgās, cerībās —

Pie upes tikko rimušās.

Bet uzvaras un līksmes pilni

Vēl ļauni mutuļoja viļņi —

Kā apakšā kad uguns kurts;

Tie virmodami putas kresa,

Un Ņeva elšot smagi dvesa

Kā zirgs, pēc kaujas kļuvis gurds.

Jevgeņijs skatās: lūk, kur laiva!

Viņš turpu trauc kā žigla kaiva

Un skaļi pārcēlēju sauc, —

Un cēlējs, kad tam naudu sola,

To sēsties lūdz uz laivas sola,

Drošs pāri baigiem viļņiem brauc.

Gan ilgi viļņos bangainajos

Bij airētājam cīniņš ļauns,

Un pazust dzīles tumšos klajos,

Raut līdzi abus pārdrošajos

Nu dzīrās laiva. Beidzot jau

Klāt bija krastam.

Nelaimīgais

Pa ielu steidzās, kur nav svešs,

Kur zināms viss. Bet acis pleš

Un nepazīst. Skats šaušalīgais!

Viss viņa priekšā tagad grauts,

Gan pīšļos triekts, gan projām rauts.