Kāpēc jūs tā šķaudāties? — Voļka apvaicājās, it kā viss cits viņam būtu pilnīgi skaidrs.
Daudzie gadu tūkstoši, ko esmu pavadījis mitrumā bez svētīgās saules gaismas aukstajā traukā, kas dusēja ūdens dzīlēs, apbalvojuši mani, tavu necienīgo kalpu, ar nogurdinošām iesnām. Apči! . .. apči! . .. Bet tie visi ir tīrie sīkumi, kas nav tavas visudārgās uzmanības cienīgi. Pavēli man, o jaunais kungs! — Hasans Abdurachmans, pacēlis galvu, bet joprojām palikdams uz ceļiem, dedzīgi nobeidza.
— Vispirms, lūdzu, piecelieties, — teica Voļka.
Tavs vārds man ir likums, — vecais paklausīgi atbildēja un piecēlās kājās. — Gaidu tavas turpmākās pavēles.
Bet tagad, — Voļka nedroši bilda, — ja tas jūs neapgrūtina … esiet tik laipns … protams, ja tas jūs pārāk neapgrūtina .. . Vārdu sakot, man ļoti gribētos atrasties uz grīdas.
Tajā pašā acumirkli viņš bija lejā blakus vecajam Chota- jičam, kā mēs turpmāk vienkāršības dēj dēvēsim mūsu jauno ">aziņu. Vispirms Voļka steidzās aptaustīt bikses. Tās bija pil- īīgi veselas.
Sākās brīnumi.
IV. Eksāmens ģeogrāfijā
pavēli man! — turpināja Chotabičs, padevības pilnām acīm lūkodamies Voļkā. — Vai tev nav kādas bēdas, o Voļka Ibn Aļoša? Saki, un es tev palīdzēšu! Vai tevi nenomāc kādas Raizes?