Nomāc, — bikli atbildēja Voļka. — Šodien man ir eksanens ģeogrāfijā.

Eksāmens ģeogrāfijā? — iesaucās vecais un svinīgi pacēla savas izdēdējušās, spalvām apaugušās rokas. — Eksamens ģeogrāfijā?! Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no brīnišķīgajiem, ka tev ir nedzirdēti laimējies, jo, raugi, man vairāk par visiem citiem džiniem ir zināšanu ģeogrāfijā, man, tavam uzticamajam kalpam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam.

Mēs abi dosimies uz skolu, lai svētīti tās pamati un jumts! Pats paliekot neredzams, es tev teikšu priekšā atbildes uz visiem jau­tājumiem, kurus tev uzdos, un tu kļūsi slavens starp savas sko­las skolēniem un arīdzan starp visiem savas krāšņās pilsētas skolu skolēniem.

—    Pateicos, Hasan Chotabič, — Voļka smagi jo smagi no­pūtās. — Pateicos, tikai nekada priekšā teikšana man nav vaja­dzīga. Mēs, pionieri, principā esam pret priekšā teikšanu. Mēs pret to organizēti cīnāmies.

Kā gan vecais džins, kas tik daudzus gadus bija pavadījis ieslodzījumā, būtu varējis saprast zinātnisko vārdu «principā»? Bet nopūta, ar kādu viņa jaunais glābējs pavadīja šos cēlo skumju pilnos vārdus, nostiprināja Chotabičā pārliecību, ka viņa palīdzība Voļkam ibn Aļošam nepieciešama vairāk kā jebkad.

—   Tu mani ļoti sarūgtini ar savu atteikšanos, — Chotabičs teica. — Un, pats galvenais, iegaumē: neviens manu priekšā teikšanu nemanīs.