—    Kā tad! — Voļka rūgti iesmējās. — Sergejam Semjonovičam ir tik smalka dzirde, ka nekur glābties!

—    Nu tu mani ne tikai sarūgtini, bet arī apvaino, o Voļka ibn Aļoša. Ja Hasans Abdurachmans ibn Chotabs saka, ka ne­viens nemanīs, tad tā arī būs.

—    Itin neviens pats? — drošības dēļ pārvaicāja Voļka.

—   Neviens pats. Tas, ko man būs tā laime pateikt tev priek­šā, no manām godbijības pilnajām lūpām nokļūs tieši tavās augsti cienījamās ausīs.

—   Tiešām nezinu, ko lai ar jums daru, Hasan Chotabič, — Voļka liekuļoti nopūtās. — Briesmīgi negribas atsakoties jūs apbēdināt.. . Labi, lai arī notiek!… Ģeogrāfijā — tā nav ne matematika, ne arī krievu valoda. Matematikā vai krievu valodā es jau neparko nepiekristu pat vismazākai priekšā teikšanai. Bet tā kā ģeogrāfijā tomēr nav pats svarīgākais priekšmets.. . Nu, tad ejam ātrāk! … Tikai… — Te viņš pārlaida kritisku ska­tienu vecā Chotabiča neparastajam ietērpam. — M-m-m- ja-a-a . .. Kā gan jūs varētu pārģērbties, Hasan Chotabič?

—    Vai tad mans apģērbs netiksmina tavas acis, o visucienījamakais no Voļkām? — Chotabičs bēdājās.

—   Tīksmina, noteikti tīksmina, — Voļka diplomātiski atbil­dēja, — bet jūs esat ģērbies … kā lai to pasaka … Mums ir mazliet citāda mode … Jūsu tērps būs pārāk uzkrītošs . ..

Pēc mirkļa no mājas, kura kopš šās dienas dzīvoja Kostiļkovu ģimene, izgāja Voļka, turēdams zem rokas Chotabiču.