Daudzi gadsimti ir aizritējuši kopš tā laika, kad pirmo reizi stāstītas šīs pasakas, taču priekšstats par laimi vēl ilgi saistījās un kapitalistiskajās valstīs vēl šobaltdien daudziem saistās ar pilnām zelta un briljantu lādēm, saistās ar varu pār citiem cilvēkiem.
Ai, kā šie ļaudis ilgojas, lai pie viņiem ierastos kaut vai kāds paputējis seno pasaku džins ar savām pilīm un bagātībām! Protams, viņi domā, ka jebkurš džins, kas divi tūkstoši gadu pavadījis ieslodzījumā, gribot negribot mazliet būs atpalicis no dzīves. Iespējams arī, ka pils, ko viņš dāvinās, nebūs visai labi iekārtota, raugoties no modernās technikas sasniegumu viedokļa. Architektura taču kopš kalifa Haruna al Rašida laikiem spērusi milzu soli uz priekšu! Radušās vannas istabas, lifti, lieli, gaiši logi, centrālapkure, elektriskā apgaismošana … Bet ko nu, vai tad ir vērts par sīkumiem runāt! Lai dāvina tādas pilis, kādas viņam tīk. Kaut tikai bijušas lādes ar zeltu un briljantiem, tad jau viss cits arī tiks: būs gods, vara, gardi ēdieni, būs svētlaimīga, bezdarbīga dzīve, kāda piederas bagātam «civilizētam» slaistam, kas nicina visus tos, kuri pārtiek no sava darba augļiem. No šāda džina var paciest arī vienu otru sarūgtinājumu. Un nav taču nekāda nelaime, ja viņš nezina daudzus mūslaiku sadzīves noteikumus, smalkas manieres un ja arī dažkārt noved tevi skandalozā situācijā. Brīnumdarim, kas mētājas ar dārglietu lādēm, šie cilvēki piedos visu.