Voļka īgni saviebās.

Kad gan māte reiz beigs viņu saukt par bērnu!

—   Kas par muļķībām! — atbildēja aiz sienas tēvs. — Puisim jau tepat trīspadsmit gadi. Lai tikai ceļas un palīdz sakravāt lietas. .. Viņam drīz bārda sāks augt, bet tu vēl arvien tikai: bērns un bērns .. .

Lietas sakravāt! Kā viņš to varēja aizmirst!

Voļka atmeta segu un steidzīgi sāka vilkt bikses kājās. Kā gan viņš varēja aizmirst! Tāda diena!

Kostiļkovu ģimene šodien pārceļas uz jaunu dzīvokli jaunā sešstāvu namā. Jau iepriekšējās dienas vakarā gandrīz viss bija iesaiņots. Māte ar vecmāmiņu traukus bija salikušas van­niņā, kurā kādreiz — sen sen mazgāja mazo Voļku. Tēvs, atro- tījis piedurknes un kā kurpnieks saņēmis pilnu muti ar naglām, bija aizsitis grāmatu kastes.

Pēc tam visi bija strīdējušies par to, kur salikt mantas, lai no rīta būtu ērtāk tās iznest. Pēc tam kā jau ceļa jūtīs dzēra tēju pie neapklāta galda. Tad nolēma, ka rīts gudrāks par vakaru, un likās gulēt.

Vārdu sakot, pilnīgi neaptverami, kā gan viņš varēja aiz­mirst, ka šorīt viņi pārceļas uz jaunu dzīvokli .. .

Tēja vēl nebija padzerta, kad ar lielu troksni istabā iebruka krāvēji. Vispirms viņi plaši atvēra abas durvju puses un pilnā balsī vaicāja: % — Vai var sākt?

—   Lūdzu, — māte ar vecmāmiņu pateica reizē, un abas sāka aši rosīties.