Voļka svinīgi iznesa uz ielas pie trīstonnīgās slēgtās smagās mašīnas dīvana ruļļus un atzveltni.
Vai pārvācaties? — kaimiņu zēns viņam jautāja.
Pārvācamies, — Voļka nevērīgi atbildēja ar tādu izteiksmi sejā, it kā viņš katru nedēļu pārvāktos no viena dzīvokļa uz otru un tas viņam nebūtu nekas sevišķs.
Pienāca sētnieks Stepaničs, dziļdomīgi uztina smēķi un negaidīti uzsāka ar Voļku solidu sarunu, kā līdzīgs ar līdzīgu. Zēnam aiz lepnuma un laimes mazliet apreiba galva. Viņš saņēma dūšu un uzaicināja Stcpaniču ciemos jaunajā dzīvoklī. Sētnieks atbildēja: «Ar lielāko prieku.» Vārdu sakot, risinājās nopietna un prātīga divu vīriešu saruna, kad pēkšņi no dzīvokļa atskanēja mātes balss:
— Voļka! Voļka! .. . Ak, kur gan palicis šis neciešamais bērns?
Voļka aizdrāzās uz tukšo, neparasti plašo dzīvokli, kur mētājās vecu avīžu strēmeles un tukšas zāļu pudelītes.
Nu tad beidzot! — māte teica. — Ņem savu slaveno akva- riju un žigli kāp mašīnā! Tur apsēdies uz dīvana un akvariju turi klēpī! Nekur citur to nav kur likt. Tikai pielūko, neaplaisti dīvānu ar ūdeni …
Neizprotami, kādēļ gan vecāki tā uztraucas, kad pārceļas uz jaunu dzīvokli.
II. Noslēpumainais trauks