Galu galā Voļka iekārtojās gluži labi.
Mašīnā bija noslēpumaina un dzestra puskrēsla. Ja piemiedza acis, tad varēja iedomāties, ka nebrauc vis pa Trjoch- prudnajas šķērsielu, kur esi nodzīvojis visu savu mūžu, bet kaut kur tālos Sibīrijas plašumos, kur sīvās cīņās ar dabu tev būs jāuzceļ jauns padomju industrijas milzenis. Katrā ziņā viens no šīs celtniecības pirmrindniekiem būs Voļka Kostiļkovs. Viņš pirmais nolcks no mašīnas, kad autokaravana ieradīsies paredzētajā vietā. Viņš pirmais uzcels savu telti un nodos to ceļā saslimušo rīcībā, bet pats, pajokodams ar saviem celtniecības darba biedriem, paliks sildīties pie ugunskura, ko veikli un prasmīgi pats arī būs iekūris. Bet, kad sprakstošā salā un negantā sniegputenī kāds iedomāsies samazināt tempus, tādam tad sacīs: «Kaunieties, biedri! Ņemiet piemēru no Vladimira Kostiikova paraugbrigades …»
Aiz dīvana novietotais un ar kājām uz augšu apgrieztais ēdamgalds tagad izskatījās apbrīnojami interesants un neparasts. Uz galda šķindēja spainis, pilns ar dažādām pudelītēm. Pie kravas kastes sānmalas blāvi spīdēja niķelētā gulta. Vecā muca, kurā vecmāmuļa ziemai skābēja kāpostus, Voļkam piepeši šķita tik noslēpumaina un cienīga, ka viņš nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka taisni tajā kādreiz mitis filozofs Diogens, tas pats no seno grieķu vēstures.
Pa brezenta sienas caurumiem spraucās iekšā smalki saules stariņi.