Voļka palūkojās pa kādu caurumu. Gluži kā uz kinoekrānā viņa skatienam aši garām slīdēja jautras un trokšņainas ielas, klusas un ēnainas šķērsielas, plaši laukumi, pa kuriem visos virzienos divās rindās kustējās gājēji. Aiz gājējiem, ar platajām spoguļvitrinām zibsnīdami, lēni slīdēja atpakaļ veikali, pilni ar precēm, pārdevējiem un nemierīgiem pircējiem; skolas un skolu pagalmi ar ņirbošām, baltām blūzītēm un sarkaniem kaklautiem — nepacietīgiem skolēniem, kas eksāmenu dienā vairs nevarēja tverties mājās; teātri, klubi, rūpnīcas, sarkani jaunceltņu milzeņi, norobežoti no garāmgājējiem ar augstiem dēļu žogiem un šaurām triju dēļu ietvēm. Rau, Voļkas smagajai mašīnai lēnām paslīdēja garām ilgotais cirka nams, pazems, ar apaļu ķieģeļkrāsas kupolu. Pie nama sienām tagad nebija kārdinošo reklāmu ar spilgti dzeltenām lauvām un skaistulēm, kas uz vienas kājas graciozi stāv uz neaprakstāmi krāšņu zirgu mugurām. Sakarā ar vasaras sezonu cirks pārcēlies uz Kultūras un atpūtas parku milzīgajā Sapito cirka brezenta teltī. Netālu no pamestā cirka smagā mašīna pabrauca garām gaiši zilam ekskursantu autobusam. Kādi trīsdesmit knēveļi, saķērušies pa divi, gāja pa ietvi un cieņas pilni skaļās balsīs nesaskanīgi dziedāja: «Nav vajadzīgs mums turku krasts! .. .» Droši vien bērnudārzs gāja pa bulvāri pastaigāties … Un atkal no Voļkas trauca projām skolas, maiznīcas, veikali, klubi, rūpnīcas, kinoteātri, bibliotēkas, jaunceltnes . . .