Cilvēks lasīja bezgala ilgi. Viņa monotonā, dziedošā izruna žūžoja Imberu snaudā, un, kad cilvēks beidza lasīt, indiānis bija cieši aizmidzis. Kāda balss viņu uzrunāja dzimtajā Baltās Zivs cilts valodā, viņš pamodās un bez jebkāda izbrīna ieskatījās sejā savam māsas dēlam — jauneklim, kas pirms daudziem gadiem bija aizgājis no cilts, lai mitinātos pie baltajiem.

— Tu mani neatceries, — tas teica sveiciena vietā.

—   Kā ne, — Imbers atbildēja. — Tu esi Haukans, tas, kurš no mums aizgāja. Tava māte ir mirusi.

—  Viņa jau bija veca sieva, — Haukans atteica.

Taču Imbers jau vairs nedzirdēja, un Haukans viņu at­kal pamodināja, sapurinot aiz pleca.

—   Man tev jāpasaka tas, ko teica šis vīrs, — tas ir stāsts par noziegumiem, kādus tu esi pastrādājis, un to tu, ak, nejēga, pats esi izstāstījis kapteinim Aleksanderam. Tev ir jāsaprot, kas tika teikts, un japasaka, vai runāta patiesība vai ne. Tāda ir pavēle.

Haukans bija nokļuvis pie misionāriem, un tie viņu bija iemācījuši lasīt un rakstīt. Viņš turēja rokā daudzās plānās lapiņas, no kurām pirmīt šis vīrs skaļā balsī lasīja un kuras bija pierakstījis kāds rakstvedis, kad Im­bers pirmo reizi ar Džimmija mutes starpniecību izteica savu atzīšanos kapteinim Aleksanderam. Haukans sāka lasīt. Imbers kādu brītiņu klausījās, tad viņa sejā izpau­dās pārsteigums, un viņš aši pārtrauca runātāju.