— Tie ir mani vārdi, Haukan. Tie nāk no tavām lūpām, kaut gan tavas ausis tos nav dzirdējušas.
Haukans pašapzinīgi pasmīnēja. Mati tam bija pāršķirti celiņā.
— Nē, ak, Imber, šie vārdi nāk no papīra. Manas ausis tos nekad nav dzirdējušas. Tie nāk no papīra, caur manām acīm tie iet manā galvā, un mana mute tos saka tev. Tā tas notiek.
— Tad tā tas notiek? Tad tie ir uz papīra? — Imbcra balss noplaka bijīgā čukstā, kad viņš paburzīja papīru starp īkšķi un pārējiem pirkstiem, raudzīdamies uz tā sa- kricelētajos burtu ķeburos. — Tā ir liela burvestība, Haukan, un tu esi brīnumdaris.
— Nieks vien ir, nieks vien ir, — jauneklis nevērīgi un lepni attrauca. Tad uz labu laimi sāka lasīt kādu no dokumenta lapām:
— «Tajā gadā pirms ledus uzlūšanas ieradās kāds vecs virs ar zēnu, kam bija kliba kāja. Ari tos es nokāvu, un vecais vīrs skaļi kliedza …»
— Taisnība, — Imbers pārtrauca, elpai aizraujoties. — Viņš skaļi kliedza un ilgu laiku negribēja nomirt. Bet kā tu to zini, Haukan? Varbūt balto cilvēku priekšnieks tev pateica? Neviens mani toreiz neredzēja, un es pastāstīju tikai viņam vien.