Dažreiz tās nozuda viņa skatienam apakšā pie sienas, un viņš dzirdēja, kā tās atsitas pret baļķiem, bet iekšā sēdētāji rāpjas mājā pa logu. Pēc tam bija dzir­dama ūdens plīkšķēšana, atnācējiem brienot pa apakš­stāva telpām, līdz viņi uzkāpa pa trepēm. Tad tie parā­dījās durvīs, cepures noņēmuši, ūdenim strāvojot no jūr­nieku zābakiem, un pievienojās gaidošajam pūlim.

Apkārtējie skatieniem urbās indiānī, jau iepriekš nežē­līgā patikā izbaudīdami sodu, kāds tam būs jācieš, bet Imbers raudzījās viņos, domās apcerēdams viņu paradu­mus un viņu mūžam modro Likumu, kas darbojas nemi­tīgi — labos un sliktos laikos, gan palos, gan bada ga­dos, sēdams mokas, šausmas un nāvi, un kas — tā indiā­nim šķita — nekad arī nepārtrauks darboties līdz pat visu laiku galam.

Kāds vīrs skarbi pieklaudzināja pa galdu, un sarunu dūkoņa aprāvās klusumā. Imbers paskatījās uz šo vīru. Tas likās esam cilvēks, kam vara, tomēr Imbers nojauta, ka galvenais pār visiem un arī pār to, kas klaudzināja, ir platpierainais vīrs, kas sēdēja pie galdiņa dziļāk aiz­mugurē. Kāds cits vīrs pie lielā galda piecēlās un sāka skaļā balsī kaut ko lasīt no daudzām plānām papīra lapi­ņām. Katru lapiņu iesākdams, viņš atkāsējās, bet nobeig­dams aplaizīja pirkstus. Imbers viņa runu nesaprata, taču pārējie saprata, un indiānis redzēja, ka tā svēla viņus niknumā. Dažbrīd tā viņus darīja briesmīgi niknus, un reiz kāds vīrs sāka Imberu lādēt strupiem, asiem un negan­tiem vārdiem, bet cilvēks pie galda atkal pieklaudzināja, lai apklust.