Haukans nepacietīgi papurināja galvu.
— Vai tad es tev, ak, nejēga, neteicu, ka tavi vārdi ir uz papīra?
Imbers cieši blenza ar tinti apskribelētajā lappusē.
— Tāpat kā mednieks, raudzīdamies sniegā, saka: te vēl vakardien ir skrējis trusītis, un te pie kārklu krūma viņš ir apstājies un klausījies, kaut ko sadzirdējis un nobijies, te viņš pagriezies atpakaļ pa savām pēdām, un te viņš joņojis ļoti ātri, lieliem lēcieniem, bet te — vēl ātrāk un vēl lielākiem lēcieniem — tuvojies lūsis, un te, kur ķepas iecirstas dziļi sniegā, lūsis atsperies ļoti lielam lēcienam, un te viņš atkal nonācis zemē, tieši trusītim virsū, un apvēlies ar vēderu gaisā, un te ved tālāk lūša pēdu sliede, bet trusīša vairs nav, — tāpat kā mednieks, skatīdamies uz zīmēm sniegā, saka: tā tas bija un te, un tur, — tā arī tu, skatīdamies uz papīru, saki — tā tas bija, te un tur notika lielie darbi, ko vecais Imbers darījis?
— Tieši tā, — Haukans atbildēja. — Bet tagad klausies un turi aiz zobiem savu sievieša mēli, līdz tevi aicinās runāt.
Pēc tam Haukans ilgu laiku lasīja viņam priekšā atzīšanās pierakstu, bet Imbers sēdēja klusu, domās iegrimis. Kad lasījums beidzās, viņš teica:
— Tie ir mani vārdi un patiesīgi vārdi, bet es, Haukan, esmu kļuvis vecs, un tagad man nāk prātā aizmirsušies notikumi, ko tam tur priekšniekam vajadzētu dzirdēt. Tātad vispirms bija tas vīrs, kas atnāca pāri Ledus kalniem, nesdams līdzi no dzelzs gatavotas viltīgas lamatas, vioš kāroja ķert bebrus Baltas Zivs upē.