Es viņu nositu. Pēc tam bija tie trīs vīri, kas sen atpakaļ meklēja zeltu pie Baltās Zivs upes. Tos arī es nositu un izsviedu tiņiern. Un tad pie Piecu Pirkstu krācēm tas vīrs, kam bija plosts un uz tā daudz gaļas.

Mirkļos, kad Imbers pieklusa, lai sakārtotu atmiņas, Haukans pārtulkoja teikto, bet rakstvedis visu pierakstīja. Tiesas telpā sapulcējušies klusēdami uzklausīja katru šo mazo, neizpušķoto traģēdiju, līdz Imbers sāka stāstīt par sarkanmati, kam acis šķielējušas krustām un ko viņš no­šāvis no ļoti liela tāluma.

—   Velnos, — izsaucās kāds skatītājs no priekšējām rindām. Balss viņam bija bēdīga un sagrauzta. Viņš bija sarkanmatis. — Velnos, — cilvēks atkārtoja. — Tas bija mans brālis Bills.

Visas sesijas laikā ik pa brīdim telpā bija dzirdams viņa svinīgais izsauciens «Velnos!»; biedri viņu nemē­ģināja apklusināt, un ari cilvēks pie galda neklaudzināja, saucot pie kārtības.

Imbera galva atkal noslīga un acis aizmiglojas, it kā tās pamazām aizsegtu plēve, neļaudama saskatīt apkār­tējo pasauli. Viņš sapņoja, kā mēdz sapņot vienīgi sirmā vecumā, par veltīgi izšķiesto jaunību.

Haukans pēc brīža viņu no jauna pamodināja, teikdams:

—   Piecelies, ak, Imber. Tev ir pavēlēts izstāstīt, kāpēc tu izdarīji šos noziegumus un nokāvi šos cilvēkus un kāpēc galu galā atnāci šurp meklēt Likumu.