Imbers nevarīgi pietrausās kājās un stāvēdams šūpo­jās uz priekšu un atpakaļ. Viņš sāka runāt klusā, vārgi gārdzošā balsī, bet Haukans viņu pārtrauca.

—   Sis večuks ir galīgi jucis, — Haukans angliski teica platpierainajam cilvēkam. — Viņa runas ir aplamas un tādas kā bērnam.

—   Mēs gribam dzirdēt šīs viņa runas, kas ir kā bēr­nam, — atbildēja platpierainais. — Mēs gribam dzirdēt vārdu pa vārdam, tā, kā viņš saka. Vai saprati?

Haukans saprata, un Imbera acis uzplaiksnīja, jo viņš bija atskārtis, kas norisinās starp viņa māsas dēlu un vīru, kam pieder vara. Tad sākās stāsts — bronzādaina patriota eposs, kas būtu pelnījis, ka to ieraksta bronzā vēl nedzimušo paaudžu zināšanai. Pūlis iegrima dīvainā klusumā, un platpierainais tiesnesis atbalstīja galvu rokā, itin kā iedziļinādamies indiaņa dvēselē, visas viņa tautas dvēselē. Bija dzirdama tikai Imbera dobjā runāšana, ko ik pēc laiciņa nomainīja tulka spalgā balss, un brīdi pa brīdim, gluži kā baznīcas zvans, no sarkanmatainā lūpām atskanēja izbrīnītais un domīgais izsauciens «Velnos!».

—   Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. — Tieši tā arī tulkoja Haukans, jo, tiklīdz viņš uztvēra vecā Imbera stāstījuma senatnīgo skanīgumu un ritmu, jaunajam indiā­nim tūdaļ nobirza misijā iegūtais kultūras un civilizācijas slanītis un viņā no jauna pamodās pirmatnējais mežonis.