— Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Kad es biju zēns, mūsu zeme bija silta no saules spožuma un no prieka. Cilvēki vēl nekāroja pēc nepazīstamām mantām un neuzklausīja nezināmas balsis, viņu tēvu ceļi bija arī viņu ceļi. Jaunieši ar prieku raudzījās meitenēs, un tās viņiem šķita patīkamas. Zīdaiņi sūca krūtis sievām, kuru gurni bija smagi no cilts pieauguma. Tajās dienās vīri bija vīri. Miera un pārpilnības dienās, kara un bada laikā — viņi bija vīri.

Tolaik ūdeņos bija vairāk zivju nekā tagad un mežos vairāk medījuma. Mūsu suņi bija kā vilki, to sānus sil­dīja biezi kažoki, un tie nejuta ne sala, ne vētru. Kādi bija mūsu suņi, tādi bijām arī mēs, jo mēs tāpat nejūtām ne sala, ne vētru. Kad pelliji iebruka mūsu zemē, mēs kāvām viņus un viņi kāva mūs. Jo mēs bijām vīri, mēs, Baltās Zivs cilts, un jau mūsu tēvi un mūsu tēvu tēvi bija cīnījušies ar peilijiem un noteikuši mūsu zemes robežas.

Kā jau teicu, kādi bija mūsu suņi, tādi bijām mēs. Bet kādu dienu pie mums atnāca pirmais baltais cilvēks. Viņš rāpoja pa sniegu, rau, tā, četrrāpus. Āda viņam bija apspīlēta, un zem tās asi izspiedās kauli. Tāds cilvēks vēl nav redzēts, mēs domājām, un mēs prātojām, no kādas svešas cilts viņš varētu būt un kas tā par zemi, no kuras viņš nāk. Viņš bija vārgs, pavisam novārdzis, gluži kā mazs bērns, tāpēc mēs devām viņam vietu pie ugunskura un siltas zvērādas, uz kā gulēt, un barojām viņu, kā baro mazus bērnus.