Viņam līdzi bija suns, tik liels kā trīs mūsu suņi, bet tas arī bija ļoti vārgs. Šī suņa spalva bija īsa, tā nesildīja, un aste bija apsaldēta, tā ka gals tai nokrita. Arī šo svešo suni mēs barojām un guldījām pie ugunskura un dzinām prom mūsu suņus, kas citādi būtu to saplosījuši. Ēzdami brieža gaļu un saulē kaltētus lašus, cilvēks un suns atguva spēkus, bet līdz ar spēku tie kļuva dižīgi un neapmierināti. Svešais vīrs runāja skaļus vārdus, smējās par sirmgalvjiem un jaunekļiem un nekaunīgi apskatīja meitenes. Viņa suns plēsās ar mūsu suņiem, un, kaut gan spalva tam bija īsa un āda mīksta, tas nokoda trīs mūsējos vienā dienā.
Kad mēs šim vīram vaicājam par viņa cilti, viņš atbildēja: «Man ir daudz brāļu,» — un smējās nelabiem smiekliem. Atguvis spēkus pilnībā, viņš aizgāja atpakaļ, bet līdzi viņam aizgāja Noda, virsaiša meita. Drīz pēc tam viena mūsu kuce apbčrnojās. Tāda suņu suga vēl nebija redzēta — ar lielām galvām, resniem žokļiem, īsu spalvu un galīgi nevarīgi. , Es labi atceros savu tēvu Otsbaoku, kas bija spēcīgs vīrs. Seja viņam pietvīka aiz dusmām par šādiem ņergļiem, viņš paķēra akmeni — tā un tā —, un ņergļu vairs nebija. Pec divām vasarām pie mums atgriezās Noda, nesdama padusē puišeli.