Tāds bija iesākums. Atnāca otrs baltais cilvēks ar īsspalvainiem suņiem, bet aiziedams atstāja suņus pie mums. Viņam līdzi aizgāja seši no mūsu stiprākajiem suņiem, par kuriem apmaiņai viņš Kūsotī, manas mātes brālim, bija iedevis brīnumainu pistoli, kas ļoti ātri šāva sešas reizes pēc kārtas. Kūsotī varen dižojās ar savu pistoli un smējās par mūsu lokiem un bultām. «Sieviešu spēlītes,» viņš tās nosauca un ar pistoli rokā izgāja pret bālsejaino grizli. Tagad ir zināms, ka nav labi bālsejaino grizli medīt ar pistoli, bet kā mēs to varējām zināt? Un kā to varēja zināt Kūsotī? Tā nu viņš drosmīgi devās pretī bālsejainim un ļoti ātri sešas reizes izšāva no pistoles, bet bālsejainis tikai norūcās un ielauza viņam krūtis, it kā tās būtu olas čaumala, un Kūsotī smadzenes lāsoja zemē gluži kā medus no bišu kāres. Viņš bija labs mednieks, bet nu vairs nebija neviena, kas nestu gaļu viņa sievai un bērniem. Mēs bijām sarūgtināti un teicām: «Tas, kas ir labs baltajiem cilvēkiem, nav labs mums.» Un tas ir tiesa. Balto cilvēku ir daudz, tin viņi ir trekni, bet, dzīvojot pēc viņu paražām, mūsu ir kļuvis maz un mēs esam vāji.