Atnāca trešais baltais cilvēks, atnesdams līdzi lielu bagātību visvisādu brīnumainu ēdienu un arī mantu. Apmaiņai pret tām viņš paņēma divdesmit mūsu stiprāko suņu. Tāpat par dāvanām un lieliem solījumiem desmit mūsu jaunie mednieki pavadīja viņu ceļojumā — neviens cilvēks nezina, uz kurieni. Runāja, ka viņi miruši Ledus kalnu sniegājos, kur vēl neviens cilvēks nav bijis, vai arī Klusuma Pakalnos, kas atrodas aiz zemes malas. Lai bija kā būdams, bet ne suņi, ne jaunie mednieki Baltās Zivs ciltī vairs netika redzēti.
Ar gadiem nāca arvien vairāk balto cilvēku, un allaž viņi par maksu un par dāvanām aizveda sev līdzi jaunekļus. Reizēm šie jaunekļi atgriezās, pilni ar dīvainiem stāstiem par briesmām un mocībām zemēs aiz pelliju cilts novadiem, un reizēm viņi neatgriezās. Mēs teicām: «Ja baltie cilvēki nebaidās par dzīvību, tas ir tāpēc, ka viņiem dzīvību ir daudz, bet Baltās Zivs ciltī mūsu ir maz, tāpēc jaunekļi vairs nedrīkst iet projām.» Tomēr jaunekļi gaja projām, projām gāja arī jaunās sievietes, un mēs bijām ļoti dusmīgi.
Tiesa, mēs tagad ēdām miltus un sālītu cūkgaļu un dzērām tēju, kas ir ļoti patīkami, tomēr, ja tēju dabūt vairs nevarēja, tad bija slikti, mūsu valoda kļuva strupa, bet dusmas ātras. Tā mēs sākām kārot pēc mantam, ko baltie cilvēki atveda, lai tirgotos. Tirgoties! Tirgoties! Visu laiku to vien tikai domājām, kā tirgoties! Kadu ziemu mēs pārdevām visu gaļu par sienas pulksteni, kas negāja, un rokas pulksteni ar salauztām iekšām, par zāģiem, kas bija nodeldēti gludi, un pistolēm, kam trūka patronu un kas tālab nekur nederēja. Tad sākās bads, mums trūka gaļas, un četrdesmit cilvēku nomira, pirms vēl bija pienācis pavasaris.