«Nu mēs esam kļuvuši vāji,» mēs teicām, «un pelliji mums uzbruks un ieņems mūsu robežas.» Bet tāpat, kā bija noticis ar mums, bija noticis ari ar pellijiem, viņi bija pārāk vāji, lai mums uzbruktu.
Mans tēvs Otsbaoks, spēcīgs vīrs, nu bija kļuvis vecs un ļoti gudrs. Viņš runāja ar virsaiti un teica tam:
«Paskaties, mūsu suņi nekur neder. Tie vairs nav spēcīgi, ar bieziem kažokiem, tie mirst sala laikā un aiz pārpūles aizjūgā. Iesim pa ciematu un nokausim tos, atstāsim tikai vilku suņu kuces, naktī tās atraisīsim un palaidīsim ārpus apmetnes, lai sapārojas ar meža vilkiem. Tā mēs atkal dabūsim spēcīgus suņus ar siltiem kažokiem.»
Viņa vārdi tapa uzklausīti, un tā mēs, Baltās Zivs cilts, kļuvām pazīstami ar mūsu suņiem, kas bija labākie visā zemē. Taču ar mūsu cilvēkiem mēs nebijām pazīstami. Labākie no mūsu jaunekļiem un meitenēm bija aizgājuši līdzi baltajiem cilvēkiem, lai pa takām un upēm ceļotu uz tāliem novadiem. Jaunās sievietes atgriezās novecojušas un salauztas, tāpat kā bija pārnākusi Noda, vai arī neatgriezās nemaz. Bet jaunekļi atgriezās, lai uz neilgu laiku pasēdētu pie ugunskura, tiem bija nelabas valodas un rupjas paražas, viņi dzēra nelāga dzērienus, spēlēja kārtis augām naktīm un dienām, viņu sirdi allaž pildīja liels nemiers, līdz viņus sasniedza balto cilvēku sauciens, un tad viņi atkal aizgāja uz nezināmiem novadiem.