Viņi nepazina ne goda, ne cieņas, viņi ņirgājās par senlaiku ieradumiem un smējās tieši sejā virsaitim un šamaņiem.

Kā jau teicu, mēs, Baltās Zivs cilts, bijām kļuvuši vāji. Mēs pārdevām savas siltās aļņādas un zvērādas par ta­baku un viskiju, un plānām katūna drēbēm, zem kurām mēs aukstumā trīcējām. Mūs pārņēma klepus sērga, vīri un sievietes klepoja un svīda augas garās naktis, bet med­nieki uz takas spļāva asinis sniegā. Te vienam, te otram sāka plūst asinis pa muti, un viņi drīz nomira. Sievietes dzemdēja maz bērnu, un tie, ko viņas dzemdēja, bija vārgi un slimīgi. No baltajiem cilvēkiem pie mums uzradās vēl citādas slimības, kādas līdz tam nebijām pazinuši un nespējām saprast. Bakas, masalas — tā es dzitdēju no­saucam šīs slimības, un mēs no tām mirām bariem, kā klusās attekās mirst laši, kad tie rudenī ir beiguši nārstot un tiem vairs nav vajadzīgs dzīvot.

Bet visdīvainākais ir tas, ka baltie cilvēki gan nāk kā nāves dvaša, visi viņu ceļ i ved uz nāvi un viņu nāsis to izelpo, — taču paši viņi nemirst. Viņiem ir viskijs un tabaka, un īsspalvainie suņi, viņiem ir daudz slimību — bakas un masalas, klepus sērga un asins spļaušanas sērga; viņu āda ir balta, un viņi ir vārīgi pret salu un vētrām; viņiem ir pistoles, kas ļoti ātri šauj sešas reizes no vietas, bet nekur neder.