Būvbaļķu kaudze, uz kuras sēdēja Imbers, atradās tieši pretī Holbruka un Meisona kantora logiem. Pirms do­šanās pusdienās Dikensens pa logu paraudzījās uz sirmgalvi, un, kad viņš atgriezies no pusdienām, at­kal paraudzījās pa logu, vecais sivašs vēl arvien bija turpat.

Dikensens brīdi pa brīdim paskatījās pa logu, un arī viņš pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savu apķērību. Viņš bija sīks, romantiski noskaņots jauneklītis un iztēlē sa­līdzināja veco, nekustīgo pagānu ar visas sivašu cilts dvēseli, kas vēsām acīm noraugās iebrucēju sakšu ordās. Stundas gāja, bet Imbers pozu nemainīja, pat ne par mata tiesu nesavilka kādu muskuli, un Dikensens atminē­jās citu vīru, kas reiz, stalti saslējies, bija sēdējis nartās galvenās ielas vidū, kur ļaudis staigāja šurp un turp. Visi domāja, ka indiānis atpūšas, bet vēlāk, to aizskāruši, at­klāja, ka šis cilvēks ir stīvs un auksts, nosalis dzīvas bur­zmas pārpilnās ielas vidū. Lai mirušo atlocītu taisnu, tā, ka var iedabūt šķirstā, viņu vajadzēja aizvilkt pie uguns­kura un mazliet atkausēt. Dikensens nodrebuļojās, to at­cerēdamies.

Mazliet vēlāk Dikensens izgāja uz ietves, lai izsmēķētu cigāru un atvēsinātos, un vēl pēc brītiņa sagadījās, ka nejauši garām gāja Emīlija Trevisa. Emīlija Trevisa bija vienreizēji izsmalcināta, glezna un gracioza, un gan Lon­donā, gan Klondaikā viņa ģērbās tā, kā pieklājas raktuvju inženiera — miljonāra meitai. Mazais Dikensens nobēdzi­nāja cigāru ārpusē uz palodzes, no kurienes atkal varētu to paņemt, un pacēla cepuri.