Un tomēr viņi kļūst trekni ar visām savām daudzajām kaitēm, viņiem viss paveicas, viņi ir uzlikuši smagu roku visai pasaulei un dzen grūtā jūgā visas tautas. Ari viņu sievietes ir maigas kā mazi bērni, ļoti trauslas un tomēr nekad nelūst — un tās ir šo vīru mātes. Un no visa šī gļēvuma, no slimībām, no vājuma rodas spēks un vara. Viņi ir vai nu dievi, vai velni. Es nezinu. Ko gan es zinu, es, vecais Imbers no Baltās Zivs cilts? Zinu tikai vienu — ka viņus saprast nav iespējams, šos baltos cilvēkus, kas ir tālu ceļu gājēji un karotāji pa visu zemi.

Kā jau teicu, medījuma mežā kļuva mazāk un mazāk. Tiesa, baltā cilvēka šautene ir varens ierocis un nonāvē pa lielu gabalu, bet kāda vērtība šautenei, ja nav medī­juma, ko šaut? Kad es vēl biju zēns, pie Baltās Zivs upes briedis bija katrā pakalnā un ik gadus ieradās nesaskai­tāmi aļņi. Tagad mednieki var staigāt taku desmit dienas un neviens briedis neiepriecinās viņu acis, bet nesaskaitā­mie aļņi nenāk vairs nemaz. Es saku, maza vērtība ir šautenei, kas spēj nonāvēt pa gabalu, ja nav nekā, ko medīt.

Un es, Imbers, sāku pārdomāt visu notiekošo, vēro­dams, ka Baltās Zivs cilts ļaudis un pelliji, un visas cil­tis mūsu zemē iznīkst tāpat, kā ir iznīcis medījums me­žos.