Ilgi es pārdomāju. Es apspriedos ar šamaņiem un vecajiem vīriem, kas ir gudri. Es aizgāju nomaļā vietā, lai ciemata trokšņi mani netraucētu, un neēdu vairs gaļu, lai pilnais vēders man nespiestu un nedarītu gausas acis un ausis. Es ilgi sēdēju mežā bez miega, platām acīm vērodams, vai neparādīsies kāda zīme, ar saspringtām ausīm pacietīgi klausīdamies, vai neatskanēs vārds, kam jānāk. Un viens pats es nakts melnumā aizgāju upes krastā, kur vējš vaimanā un ūdens raud, un tur es taujāju pēc gudrības veco, sen mirušo un aizgājušo šamaņu ga­riem, kas mīt kokos.

Un pēdīgi es skatīju redzējumu — pie manis skrēja is- spalvaini un riebīgi suņi, un nu man ceļš šķita skaidrs. Pēc gudrā padoma, ko deva Otsbaoks, mans tēvs un spē­cīgs vīrs, mūsu pašu vilku suņu suga bija uzturēta tīra, tāpēc tiem bija silti kažoki un tie bija spēcīgi iejūgā. Tā es atgriezos mūsu ciematā un teicu vīriem runu.

«Viņi ir cilts, šie baltie cilvēki,» es teicu. «Ļoti liela cilts, un nav šaubu, viņu zemē vairs nav medījuma, tāpēc viņi ir ieradušies pie mums, lai iegūtu sev jaunu zemi. Bet viņi padara mūs vājus, un mēs mirstam. Tā ir ļoti badaina tauta. Nu jau ari pie mums ir izbeidzies medī­jums, un, ja mēs gribam dzīvot, būtu labi, ja mēs ar vi­ņiem rīkotos tāpat, kā rīkojāmies ar viņu suņiem.»