Es runāju vēl daudz un devu padomu cīnīties. Baltās Zivs cilts vīri klausījās, dažs teica šo, un dažs teica to, un dažs runāja pavisam ko citu un nejēdzīgu, bet neviens vīrs neteica drosmīgus vārdus par varoņdarbiem un karu. Bet, kamēr jaunekļi bija vāji kā ūdens un nobijušies, es vēroju, ka vecie vīri sēž klusēdami un viņu acīs uzdegas un nodziest uguntiņas. Vēlāk, kad ciematā visi gulēja un neviens neredzēja, es aizvedu vecos vīrus mežā un mēs ilgi runājām. Nu mēs bijām vienis prātis, mēs pieminē­jam jaukās jaunības dienas un brīvo zemi, un parpilnības laikus, un prieku, un saules spožumu; mēs saucām cits citu par brāļiem, solījām glabāt noslēpumu un ar varenu zvērestu apzvērējām iztīrīt zemi no negantās cilts, kas tajā iebrukuši. Šķaidīs, ka mēs bijām nelgas, bet kā mēs to varējām zināt, mēs, vecie vīri no Baltās Zivs cilts?

Lai iedrosminātu pārējos, es paveicu pirmo darbu. Es sēdēju sardzē pie Jukonas, līdz pirmā laiva brauca lejup. Tajā atradās divi baltie vīri, un, kad es krastā izslējos visā augumā un pacēlu roku, viņi mainīja kursu un stū­rēja pie manis. Un, kad vīrs, kas sēdēja priekšgalā, pa­cēla galvu, lai uzzinātu, ko man no viņa vajag, mana bulta aizspindza pa gaisu, ieurbdamās viņam rīklē, un viņš uzzināja. Otrais vīrs, kas pakaļgalā turēja stūres airi, bija paguvis pacelt šauteni tikai lidz pusplecam, kad viņu ķēra pirmais no manis sviestajiem trim šķēpiem.