Viņi bija kādas minūtes tērzējuši, kad Emīlija Trevisa, palūkojusies pār Dikensena plecu, īsi un klusi iespiedzās. Dikensens pagriezās paskatīties un arī satrūkās. Imbers bija pārnācis pari ielai un nu stāvēja pa gabaliņu — izkaltusi, badaina ēna —, nekustīgo skatienu cieši ieurbis meitenē.
— Kā tev vajag? — Mazais Dikensens drebošā balsī drosmīgi noprasīja.
Imbers kaut ko noņurdēja un piegāja pavisam klāt Emīlijai Trevisai. Viņš saka to aplūkot pamatīgi un vērīgi, collu pa collai. īpaši ieinteresēts viņš rādījās par Emīlijas Trevisas zīdainajiem, brūnajiem matiem un maigi rožainajiem vaigiem, kas bija vāri samtaini kā tauriņa spārns. Indiānis gāja meitenei apkārt, apskatīdams viņu ar vērtējošu skatienu — gluži ka cilvēks, kas pētī, ka noaudzis zirgs vai kā gatavota laiva. Loka beigās meitenes sārtā auss nokļuva starp viņa aci un vakarīgo sauli, un viņš apstājās, domīgi pētidams tās rožaino caurspīdīgumu. Tad viņš atkal atgriežas pie Emīlijas Trevisas sejas un ilgi, cieši skatījās zilajās acīs. Kaut ko noņurdējis, viņš apņēma ar roku tās augšdelmu starp plecu un elkoni.