Ar otru roku pacēlis apakšdelmu, viņš to salieca. Indiāņa sejā parādījās riebuma un neizpratnes grimase, un, nicīgi nogrudzinādamies, viņš ļāva meitenes rokai noslīgt No- murdējis kādus vārdus rīkles balsī, indiānis pagrieza vi­ņai muguru un pievērsās Dikensenam.

Dikensens nesaprata viņa valodu, bet Emīlija Trevisa smējās. Imbers, pieri saraucis, uzrunāja gan vienu, gan otru, bet abi purināja galvu. Viņš jau grasījās iet prcjām, kad Emīlija Trevisa izsaucās:

—   Ei, Džimmij! Panāc šurp!

Džimmijs pienāca no ielas viņas puses. Tas bija garš, lamzīgs indiāņu puisis, ģērbies uzsvērti eiropeiski, ar El- dorado karaļa sombrero galvā. Vārdus meklēdams un rīs­tīdamies, viņš parunāja ar Imberu. Džimmijs bija sitka, kam par tālākajos novados izplatītajiem dialektiem bija tikai ļoti virspusējas zināšanas.

—   Viņš Baltās Zivs vīrs, — Džimmijs teica Emīlijai Trevisai. — Mans nezināt daudz viņa valodu. Viņam gri­bēt satikt galveno balto cilvēku.

—   Gubernatoru? — minēja Dikensens.

Džimmijs vēl parunāja ar vīru no Baltas Zivs cilts, un seja viņam kļuva nopietna un apstulbusi.

—  Es domāt, viņam gribēt kapteini Aleksanderu, — Džimmijs paskaidroja. — Viņam teikt, ka nokaut balto vīru, balto sievu, balto zēnu, nokaut daudz baltos cilvē­kus. Viņam gribēt mirt.

—   Laikam nenormāls, — Dikensens sacīja.

—   Kā jūs teikt? — Džimmijs prasīja.